MENJĒRA SLIMĪBA VAI SINDROMS

Vispārīga informācija par slimību, etioloģija

Menjēra slimība vai sindroms ir hroniska iekšējās auss saslimšana, kas ietekmē gan līdzsvaru, gan dzirdi. Šī slimība ir saistīta ar šķidruma spiediena izmaiņām galvas pamatnē esošajos delikātajos orgānos.

Menjēra slimība ir stāvoklis, kam raksturīgas pēkšņas reiboņa lēkmes un progresējošs dzirdes zudums. Tā parasti skar tikai vienu ausi, lai gan laika gaitā (aptuveni 15–40% gadījumu) var skart abas.

Etioloģija — cēloņi:

  • Endolimfas tūska. Slimības pamatā ir pārmērīga šķidruma (endolimfas) uzkrāšanās iekšējās auss labirintā. Tas rada spiedienu, kas traucē nervu signālu pārraidi.
  • Izraisītājfaktori. Precīzs iemesls, kāpēc šķidrums uzkrājas, nav zināms, taču to var ietekmēt anatomiskas īpatnības auss uzbūvē, imūnsistēmas reakcijas, vīrusu infekcijas un ģenētiska predispozīcija.
  • Saslimšanas vecums. Visbiežāk simptomi parādās vecumā no 40 līdz 60 gadiem.

Simptomi, slimības gaita un progresēšana

Menjēra slimība norit lēkmjveidīgi. Lēkme var ilgt no 20 minūtēm līdz pat vairākām stundām.

Galvenie simptomi:

  • Spēcīgs reibonis (Vertigo). Griešanās sajūta, kas bieži izraisa nelabumu un vemšanu.
  • Tinīts. Troksnis ausīs (dūkoņa, zvanīšana vai šņākšana).
  • Dzirdes zudums. Lēkmes laikā dzirde pasliktinās, īpaši zemās frekvencēs. Slimības sākumā dzirde atgriežas, bet, slimībai progresējot, kļūst pastāvīga.
  • Spiediena sajūta ausī. Sajūta, ka auss ir “pilna” vai aizkritusi.

Slimība ir neparedzama. Starp lēkmēm var būt mēnešiem vai gadiem ilgi miera periodi (remisijas). Tomēr ilgtermiņā slimība var novest pie ievērojama dzirdes zuduma un pastāvīgiem līdzsvara traucējumiem.

Diagnostika

Diagnozi uzstāda otorinolaringologs (LOR) vai otoneirologs, balstoties uz simptomu kopumu un izslēdzot citas neiroloģiskas vainas.

Diagnostikas metodes:

  • Audiometrija. Pārbauda dzirdes līmeni (raksturīgi zemo frekvenču zudumi).
  • Līdzsvara testi (VNG, ENG). Novērtē iekšējās auss līdzsvara funkciju.
  • MR vai CT izmeklējumi. Lai izslēgtu audzējus (piemēram, akustisko neiromu) vai citas galvas smadzeņu patoloģijas.
  • Elektroholeogrāfija (ECoG). Mēra šķidruma spiedienu iekšējā ausī.

Ārstēšana

Pilnībā izārstēt Menjēra slimību nevar, taču mērķis ir kontrolēt lēkmes un mazināt simptomus.

  • Medikamenti lēkmes laikā. Lēkmes laikā galvenais mērķis ir nomierināt līdzsvara sistēmu un mazināt veģetatīvos simptomus (vemšanu, svīšanu, paniku). Bieži tiek izmantoti vestibulārie supresanti, benzodiazepīnu grupas preparāti vai antihistamīni ar nomierinošu iedarbību. Pretvemšanas līdzekļi mazina vemšanas centra aktivitāti smadzenēs. Smagās un ilgstošās lēkmēs slimnīcā var ievadīt dehidratācijas līdzekļus intravenozi, lai strauji mazinātu tūsku un spiedienu iekšējā ausī.
  • Medikamenti ikdienā. Histamīna receptoru agonisti uzlabo mikrocirkulāciju iekšējā ausī un samazina lēkmju biežumu. Diurētiķi palīdz organismam neuzkrāt lieku šķidrumu, mazinot endolimfas tūsku ausī.
  • Injekcijas. Smagos gadījumos vidusausī var ievadīt medikamentus (gentamicīnu vai steroīdus).
  • Reabilitācija. Vestibulārā rehabilitācija (speciāli vingrinājumi), lai palīdzētu smadzenēm pielāgoties līdzsvara traucējumiem.
  • Ķirurģija. Tikai galējos gadījumos, kad citas metodes nepalīdz.

Uztura rekomendācijas

Uzturam Menjēra slimības gadījumā ir izšķiroša nozīme, jo tas tieši ietekmē šķidruma daudzumu organismā.

  • Sāls ierobežošana. Šis ir svarīgākais noteikums. Sāls aiztur ūdeni, kas palielina spiedienu ausī. Ieteicams ne vairāk kā 1500–2000 mg sāls dienā.
  • Vienmērīga šķidruma uzņemšana. Jādzer ūdens regulāri visas dienas garumā, lai uzturētu stabilu šķidruma līmeni.
  • Kofeīna un alkohola ierobežošana. Tie var saasināt tinītu un negatīvi ietekmēt asinsvadus.
  • Izvairīšanās no nātrija glutamāta. Tas bieži atrodams pusfabrikātos un var provocēt lēkmi.

Papildu saites

Papildu informācijai:

← Atpakaļ uz diagnožu katalogu