Cilvēks nav nekur īpaši sasities, bet uz ķermeņa regulāri parādās zilumi. Svars pieaug pat tad, ja uzturs šķiet pareizs, parādās violetas strijas, paaugstinās asinsspiediens un spēka kļūst arvien mazāk. Šādu simptomu kopums var liecināt ne tikai par dzīvesveidu vai stresu…
Endokrinoloģe Una Gailiša stāsta par to, kāpēc retu hormonālu slimību – Kušinga sindromu – reizēm ir grūti pamanīt, kāpēc pacients var gadiem staigāt no viena speciālista pie otra un kāpēc internetā populārais “kortizola vēders” nav tas pats, kas Kušinga sindroms.
Ar kādiem simptomiem pacienti visbiežāk vēršas pie ārsta, un kāpēc Kušinga sindromu ir tik grūti laikus atpazīt?
– Kušinga sindromu raksturo ļoti dažādi simptomi, turklāt daudzi no tiem ir nespecifiski. Cilvēks pieņemas svarā, paaugstinās asinsspiediens, var būt paaugstināts glikozes līmenis, parādās nespēks. Taču mūsu populācijā šādas sūdzības ir ļoti daudziem cilvēkiem, un tas uzreiz nenozīmē Kušinga sindromu, tāpēc ne vienmēr ir viegli visus simptomus savilkt kopā. Slimība var sākties lēnām, sākumā simptomi ir maz izteikti, bet vēlāk, kad tie kļūst izteiktāki, mēs ne vienmēr tos sasaistām vienā kopīgā bildē. Turklāt vienam pacientam nav obligāti jābūt visiem raksturīgajiem simptomiem. Tipiskā situācijā jaunai sievietei var būt menstruālā cikla traucējumi vai menstruācijas vispār pārtraucas. Viņa var pieņemties svarā arī tad, ja cenšas ievērot veselīgu uzturu. Paaugstinās asinsspiediens, glikozes līmenis un var attīstīties pat cukura diabēts. Ir arī izteikts nespēks, taču nespēku ir ļoti grūti objektīvi izmērīt. Dažkārt pacienti paši, meklējot informāciju internetā, atrod iespēju, ka viņiem varētu būt Kušinga sindroms. Arī tā mēdz notikt, jo ne vienmēr pie ārsta izdodas visas sūdzības izstāstīt un savilkt kopā.
Vai ir kāds simptomu kopums, kam ārstiem un pašiem pacientiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība?
– Nav vienas pazīmes, pēc kuras varētu droši pateikt – tas ir Kušinga sindroms. Drīzāk tā ir pazīmju kopa. Tauki vairāk uzkrājas uz vēdera, seja kļūst apaļāka, bet rokas un kājas var palikt salīdzinoši tievas. Raksturīga var būt arī sārta seja un vaigi. Vēl viena pazīme ir ļoti viegli veidojošies zilumi. Cilvēks pat neatceras, ka būtu kaut kur sasities, bet pēkšņi konstatē zilumu. Pietiek viegli atsist roku vai kāju pret galdu, un zilums var rasties. Raksturīgas var būt arī strijas. Tās veidojas, strauji pieņemoties svarā. Protams, strijas mēdz būt arī cilvēkiem bez Kušinga sindroma, piemēram, grūtniecības laikā, bet Kušinga gadījumā tās var būt platākas un izteikti violetas. Arī tas nav simtprocentīgs simptoms, taču tā ir viena no specifiskākām pazīmēm.
Tātad cilvēks ar Kušinga sindromu ne vienmēr izskatās tā, kā mēs šo slimību iedomājamies?
– Nē, un tas ir ļoti svarīgi. Ja visiem pacientiem slimība izpaustos vienādi, to, protams, būtu daudz vieglāk atklāt. Taču reizēm nav izteikti apaļas sejas, nav šo raksturīgo striju, bet Kušinga sindroms vienalga ir. Cilvēkam var būt ļoti izteikts nogurums, paaugstināts asinsspiediens, slikts miegs, nepatīkami sapņi, trauksmainība, pat panikas lēkmes. Katra no šīm pazīmēm atsevišķi neko daudz par Kušinga sindromu nepasaka. Bet, saliekot tās visas kopā, var parādīties viena kopīga bilde, kas liek par to aizdomāties.
Vai tādēļ pacients ar Kušinga sindromu var nonākt pie vairākiem dažādiem speciālistiem?
– Protams. Tā ir reta slimība, un cilvēks ne vienmēr iedomāsies, ka ar savām sūdzībām viņam būtu jādodas tieši pie endokrinologa. Jaunai sievietei ir menstruālā cikla traucējumi – viņa dodas pie ginekologa. Vecākam cilvēkam arvien vairāk paaugstinās asinsspiediens – viņš dodas pie kardiologa. Ja strauji attīstās osteoporoze, pacients nonāk pie osteoporozes speciālista. Tāpēc ir svarīgi skatīties uz cilvēku kopumā, nevis tikai uz vienu simptomu.
Kas notiek, ja slimību neizdodas laikus atklāt?
– Kad slimība ir ļoti izteikta, tā cilvēka ikdienu var būtiski ietekmēt. Ir ļoti izteikts nespēks, grūtības uzkāpt pa kāpnēm, grūtības veikt ikdienas darbus. Paaugstināts asinsspiediens un cukura līmenis ir jākontrolē un jāārstē. Diemžēl smaga Kušinga sindroma gadījumā ir arī paaugstināts trombu veidošanās risks, un tas ir viens no faktoriem, kas var apdraudēt pacienta dzīvību. Tāpēc ir ļoti svarīgi slimību ārstēt, nevis tikai mēģināt novērst atsevišķus simptomus.
Kas ir sarežģītākais Kušinga sindroma diagnostikā?
– Lai noskaidrotu, vai cilvēkam vispār ir Kušinga sindroms, kam ir konkrētas analīzes un testi, sarežģītāk reizēm ir atrast vietu, kas izraisa pastiprinātu kortizola veidošanos. Tā var būt hipofīze galvā, virsnieres, bet tas var būt arī neliels audzējs citā ķermeņa vietā, kas izdala hormonu un liek virsnierēm pastiprināti ražot kortizolu. Un te ir interesanti – reizēm šis audzējs ir tik mazs, ka mēs viņu nevaram atrast. Ne ar datortomogrāfiju, ne magnētisko rezonansi, reizēm pat ar modernākiem izmeklējumiem. Audzējs izdala hormonu, kas liek virsnierēm vairāk strādāt, bet mēs nevaram atrast, kur tas atrodas. Dažkārt tas kļūst redzams tikai pēc vairākiem gadiem, kad ir izaudzis lielāks.
Ko dara, ja slimība progresē, bet īsto cēloni vēl nevar atrast?
– Tieši šādās situācijās medikamentiem ir ļoti liela nozīme. Ja mēs nevaram atrast īsto “vainīgo”, ir svarīgi kortizolu nobremzēt, lai slimība neprogresētu un neveidotos komplikācijas.
Protams, ir situācijas, kad, audzēju neatrodot un slimībai progresējot, viens no ārstēšanas veidiem var būt abu virsnieru izoperēšana. Taču tas nav ideāls risinājums, jo pašas virsnieres var nebūt problēmas cēlonis – tai kaut kas cits liek izdalīt pārāk daudz kortizola, tāpēc medikamenti nereti ir ļoti būtisks starpposms laikā, kamēr mēs meklējam īsto slimības cēloni.
Cik efektīvi ir šādi medikamenti, kas samazina kortizola līmeni?
– Medikamenti, kas bloķē kortizola sintēzi, dažu dienu laikā jau var būtiski samazināt kortizola līmeni, taču tie nav vienādi piemēroti visiem pacientiem, jo arī tiem ir blakusefekti. Reizēm devu nevar pietiekami palielināt, jo parādās, piemēram, ietekme uz aknām vai slikta dūša. Tad ir jāmeklē cits medikaments. Šobrīd Latvijā šie medikamenti netiek apmaksāti no valsts. Patlaban pacientam var pieprasīt individuālo kompensāciju, kādas ne vienmēr tiek piešķirtas, taču Kompensējamo zāļu sarakstā Kušinga sindroma ārstēšanai paredzētu medikamentu nav. Ņemot vērā, ka šī ir reta, bet nopietna slimība, būtu svarīgi, lai pacientiem šāda ārstēšana būtu pieejama arī valsts apmaksāta.
Vai medikamenti ir tikai pagaidu risinājums?
– Bieži vien jā. Mēs, protams, ļoti gribētu atrast to vietu vai audzēju, kas izraisa slimību, un to izoperēt. Taču reizēm medikamenti ir nepieciešami pusgadu, gadu vai pat ilgāk. Terapija ļauj kontrolēt kortizola līmeni un līdz ar to mazināt slimības komplikāciju risku. Var uzlaboties cukura diabēts, hipertensija, pašsajūta un fiziskais spēks, kā arī samazināties trombu veidošanās risks. Kad kortizola līmenis tiek veiksmīgi normalizēts, parasti mazinās nespēks, uzlabojas miegs un vispārējā pašsajūta. Cilvēks, kuram slimības dēļ bijušas ierobežotas darbaspējas, var pat atgriezties darbā. Dzīves kvalitāte var būtiski uzlaboties, taču ar medikamentiem mēs slimību pilnībā izārstēt nevaram. Tāpēc, ja iespējams, ir jāatrod un jānovērš tās cēlonis.
Ja Kušinga sindroms ir retā slimība, vai tā ir iedzimta?
– Visbiežāk nē. Kušinga sindroms var būt kāda ģenētiska sindroma ietvaros, bet parasti tas nav iedzimts.
Internetā pēdējā laikā ļoti bieži tiek runāts par kortizolu, stresu un tā saukto “kortizola vēderu”. Cik daudz patiesības tajā ir?
– Mūsdienu sabiedrībā liekais svars tiešām ir arvien lielāka problēma, un par to mums ir jādomā gan katram pašam, gan ģimenēm – par to, kā bērni ir pieraduši ēst, kustēties un vispār domāt par dzīvesveidu. Taču internetā ļoti populāri ir rakstīt, ka pie visa vainīgs kortizols. Ir arī tāds termins kā “kortizola vēders”. Ja cilvēks ir hroniskā stresā, kortizola līmenis var būt augstāks nekā mierīgā situācijā, taču tas nenozīmē, ka cilvēkam ir Kušinga sindroms. Arī sports organismam var būt stress. Sportistiem kortizols var būt diezgan augstā līmenī, jo fiziska slodze nozīmē pārvarēt sevi, sasniegt rezultātu, piespiest sevi kaut ko izdarīt, taču šo kortizolu organisms neizjūt tā, kā tas notiek Kušinga sindroma gadījumā. Ir arī tā sauktā rezistence pret kortizolu. Tikai ik pa brīdim paaugstināts kortizols stresa dēļ pats par sevi Kušinga sindromu neizraisa. Protams, pārmērīgs stress nav vajadzīgs, bet “kortizola vēders” ir drīzāk interneta un blogeru lietots termins. Domājot par lieko svaru, tomēr visbiežāk vajadzētu domāt arī par to, ko es ēdu, cik daudz es ēdu un kāpēc man ir maz fizisko aktivitāšu.
Ko jūs ieteiktu cilvēkam, kurš tomēr pamana sev vairākas Kušinga sindromam raksturīgas pazīmes?
– Ja simptomi ir raksturīgi un tie progresē, noteikti vajadzētu doties pie ārsta. Mums ir analīzes, ar kurām var pārbaudīt, vai ir problēma vai nav. Vienlaikus nevajag katru svara pieaugumu vai nogurumu uzreiz saistīt ar Kušinga sindromu. Tā ir reta slimība. Taču, ja cilvēkam vienlaikus ir vairākas raksturīgas pazīmes, tās nevajadzētu ignorēt.