Psihiatre Laura Lejiete uzsver, ka UDHS jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms joprojām bieži tiek kļūdaini uzskatīts par audzināšanas trūkumu, nevis neiroloģisku īpatnību, papildu daļa pedagogu un sabiedrības nav pietiekami informēti par UDHS izpausmēm un uztver bērna nemieru kā apzinātu traucēšanu. Skolās bieži trūkst asistentu un individuāla atbalsta mehānismu, kas palīdzētu bērniem ar īpašām vajadzībām integrēties mācību procesā. Arī paši vecāki dažkārt izvairās no speciālistu apmeklējuma vai diagnozes pieņemšanas, baidoties no sabiedrības stigmatizācijas.
Sodīšana, kaunināšana un izslēgšana no klases pasākumiem sniedz īstermiņa šķietamu mieru, bet atstāj smagas sekas uz cilvēka pašvērtējumu visas dzīves garumā. Pieaugušo vecumā tas bieži pārvēršas par zemu pašvērtējumu, neattīstītu potenciālu, kā arī palielina risku saskarties ar atkarībām vai kriminālo vidi.
Laicīgi atpazīstot UDHS, bērnam ir iespējams pielāgot mācību vidi un piešķirt asistentu, novēršot sekundāro psiholoģisko traumu rašanos.
Biedrības “Ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes”” sarunu cikla “Iecietības skola” jaunajā epizodē psihiatre Laura Lejiete un biedrības vadītājs Juris Beikmanis pārrunā UDHS ietekmi uz bērnu un pieaugušo dzīvi, aicinot sabiedrību mainīt attieksmi pret neiroloģiskajiem traucējumiem.
“UDHS ir traucējums, kurš sabiedrībā bieži netiek uztverts pietiekami nopietni, taču savlaicīga diagnostika un pareizi izvēlēts atbalsts spēj būtiski mainīt cilvēka dzīves kvalitāti. Būtu vērts būt mierīgākiem, pazemīgākiem un iedziļināties situācijās, jo strostēšana un kaunināšana nepalīdz nevienā vecumā.” saka Dr. Laura Lejiete, ārste psihiatre
Mīti par UDHS un skolas vides izaicinājumi – sarunā tika apskatīts 9 gadus vecās Annas stāsts. Meitenei ir diagnosticēts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS). Viņas uzvedība stundu laikā (dīdīšanās, pildspalvas klikšķināšana) saskārusies ar skolotāju kaunināšanu, citu vecāku noraidījumu un visbeidzot — liegumu doties skolas ekskursijā.
Risinājumi, ko diskusijā izceļ eksperte:
- Pozitīva uzvedības novirzīšana
Tā vietā, lai bērnu rātu, skolotāji var dot pozitīvus, kustību prasošus uzdevumus (piemēram, tāfeles notīrīšana, dokumentu aiznešana), kas apmierina vajadzību izkustēties un vienlaikus dod piederības sajūtu.
- Komandas darbs
Nepieciešama cieša sadarbība starp vecākiem, skolu un veselības aprūpes speciālistiem (psihiatriem, psihologiem).
- Savlaicīga diagnostika un atbalsts
Biedrība “Saknes” aicina ikvienu noklausīties pilno podkāsta sēriju “Nepateikts nav neesošs – skolas vide”. Skatīties un klausīties iespējams www.saknes.lv, YouTube https://ej.uz/skolas_vide_yt un Spotify https://ej.uz/skolas_vide_sp platformās. Šajā sērijā padziļināti tiek pētīts, kā informācijas trūkums un neizpratne par neiroloģiskās attīstības traucējumiem pārvēršas atstumšanā, diskriminācijā un ilgstošās psiholoģiskās traumās.
Skola un emocionālais mobings – atcerieties, ka katrs cilvēks ir pelnījis cieņu. Saskaroties ar neiecietību vai diskrimināciju, par to ir skaļi jārunā.
Sarunu ciklu “Iecietības skola” īsteno biedrība Ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes” projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros.
Projektu līdzfinansē Rīgas pilsēta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.
Papildu informācijai un saziņai:
Epasts: info@saknes.lv